JAUNIE EPIFĀŅI

* ŠĶELME *

”Bezjēdzīgs gadījums. Nepatika. Slapja vieta. Nemiers. Klusums. Orkāns. Kūtrums. Skumjas. Niknums. Agresija. Kliedziens. Vai vēl ilgi jāskaidro, ka jānāk palīgā?”

* VIRZULIS *

”Man nav skaidra šī iekārta. Ne pasaules, ne slēdzenes, ne dzīves. Slēdzeni atver un aizver. Atver un aizver. Pasaulē – interesējies, neinteresējies. Dzīvē – te esi, te neesi, te esi, te neesi. Tev ir skaidra šī iekārta? Es pilnīgi un galīgi par to nedomāju tik ļoti, lai sabeigtu savus nervus.. Es vienkārši vaicāju – vai tev ir skaidra šī iekārta? Kur tas viss mūs aizvedīs, ko parādīs. Kur izaugs jauns koks, kur nokritīs viņa pirmā lapa. Kur cilvēks pazaudēs savu jauno cimdu, kur suns pazaudēs savu saimnieku. Kur es atradīšu savu prieku, kur un kad, kā? Laime. Kas ir laime? Pajautā garāmgājējam, viņš teiks: ‘’Tad, kad viss ir labi.’’ Skan tik vienkārši. Nē. Tas ir grūti. Laime ir tik liela, ka to var sajaukt ar ko citu. Savādi, savādi.”

* ĢĪMETNE *

”Skumja dzirksts pāršalc pār taviem vaigiem. Vasaras raibumi izstieptiem vaibstiem, tās ir sejas, kuras tu slēp, iepunktotas ādā, tās mainās, bet tu rādi tikai vienu. Šķiet tās reizēm kliedz un arī raud pēc tevis paša, jo pāri palikusi vien tikai dvaša. Tāds cilvēks tu esi. Kur tu esi? Reizums gribas kliegt uz tevis, par tavu neapdomāto rīcību, reizums gribas spiegt, no tevis neizprašanas, reizums gribas sist pļauku tā, ka vasaras raibumi izlec ārā no tavas sejas un tu paliec balts. Tavā sejā slēpjas mīklainākā mīkla, kuru es esmu atminējusi, taču atminējumu es neteikšu. Atrodi pats.

Un vispār. Tas nav par tevi. Tas ir par tevi. Vai uztvēri sevi?”

* KAD LIETUS LĪST *

(↑2010. gada 3. septembris )

” Kad lietus līst, tas smaida. Un tas smaida no priekiem par saskaršanos ar zemi. Lietus lāse satiekas ar zemi, tā pa spraugu ielien iekšā un sadalās vēl sīkākās lietus lāsītēs.  Tad zemē iestādītā sēkla spēj augt, tā saņem dzīvības pieskārienu un prieks iziet caur visām sēklas stīgām. Tā sāk stiepties. Tā stiepjas un stiepjas, līdz tiek redzēt gaismu. Pēc kāda brīža atkal lietus lāse nāk iepriecināt asniņu. Tas atkal stiepjas un stiepjas, līdz izstiepjas un asniņa galā ir ieraugāms pumpurs. Kad tas sāk vērties, maģisks prieks pārņem lietu, tas atkal sūt uz zemi kādu prieka lāsi un tad zieds sāk vērties. Tas veras lēnām, jo nav pārliecināts par sevi, ka spēs, ka varēs, ka kādam būs vajadzīgs un kāds viņu mīlēs. Tas veras lēnām, uzmanīgi. Lietus priecājas par jaunu dzīvību un atkal sūta prieka lāsi, līdz zieds atvērās pavisam. Tas ir tik skaists, tīrs, mierīgs un gaišs. Šo ziedu ir jākopj, tāpat kā visus pārējos, tas ir jāmīl un jāsaudzē no stiprajiem vējiem, negaisa un knišļiem. Nosargāt būs grūti, taču, ja gribam, tad varam arī pacensties. Pavisam noteikti. Nosargāsim šo ziedu. Un tā katru reizi, kad lietus līst, tas smaida. Un tas smaida no priekiem par saskaršanos ar zemi. Un katru reizi, kā prieks ierodas uz zemes parādās asniņš un no asniņa izaug apburošs zieds. ”

 

* IZJŪTI SEVI  *

(↑2010. gada 26. augusts )

”Atstāj viņam to saldo sajūtu par prieku, vasaru un filmu zibšņiem. Atstāj viņam savu garšu un gaišo smaržu, kas tevi pavada tuvumā, tālumā, dziļumā seklumā, visur.

Pamosties ar saldo garšu mutē un saproti, ka esi dzīvs,  kā izdomātais tēls no pasakas. Izdomā sevi no jauna un radi pasauli,  kurā vēlies atrasties. Pamodini sevi viņā. Ieklausies sevī. Atstāj arī sev to saldo sajūtu par prieku,  vasaru un filmu zibšņiem. Apstājies tur, kur tev bija labi un neizkusties no savas vietas, savādāk apsēdīsies kāds cits. Pamosties un ej uz priekšu. Paļaujies un pasniedz sevi skaisti. Pieskaries vēlreiz.”

 

* NEPAREIZI PAREIZI *

(↑2010. gada 25. jūlijs )

” Ko cilvēki dara, kad jūtas nepareizi? Tie vienkārši jūtas nepareizi. Tā it kā kaut kas būtu nepareizs. Nepareizs pagrieziens, nepareiza kustība, viņuprāt – nepareizs vārds. Es jūtos nepareizi un nepareiza. Nepareizās durvis, nepareizās atslēgas, nepareiza krāsa un faktūra. Nepareizs ir viss, pat tad, kad jūtamies pareizi. Kaut kas vienmēr būs nepareizs. Kālab tā? Kāpēc jābāž deguns tur, kur tas nav jābāž? Kāpēc jākrāso sienas sarkanas, ja šī oranžā krāsa tevi it kā tomēr apmierina? Kāpēc? Kāpēc ir dienas, kad pamudinājums šķiet pareizs, bet kad izdari, šķiet – ir tik ļoti nepareizi. Vai mēs esam pareizi?”

* VAI TU ZINI KĀPĒC ? *

(↑2010. gada 21. jūlijs )

” Sēžu vilcienā. Skatos pa logu. Koki saulē, debesis zilas. Mākoņi kā balti plankumi pa virsu šim skaistajam audeklam. Kāpēc ir tik daudz ‘’kāpēc’’? Kāpēc  Tu neesi šeit, kad Tev te jābūt, kāpēc Tu esi tur? Kāpēc Tu baidies no manis, bet no sevis nē? Kāpēc Tu parādi, ka ‘’ir skumji..’’, taču nekad nepasaki. Kāpēc ir tik daudz kāpēc? Viens ceļš ved uz visām pusēm. Es redzēju Tavējo. Nevaru izspiest to laukā no sevis, nav jau pumpa, taču tomēr, kad redzu, tā sūrst. Kāpēc? Kāpēc Dievs, Tu liec man sastapt cilvēkus, kuriem man nav ko teikt, nav ko dot, nav ko parādīt, bet tos, kam man ir ko dot, ko teikt un ko parādīt – nekad. Kāpēc Dievs? Kāpēc es redzu patiesību, taču nekur un neko es tur nevaru darīt, lai skaļi izteiktu – ‘’Tā ir vispatiesākā patiesība!’’ ? Kāpēc es sajūtu, Dievs, bet man nākas to paturēt pie sevis? Kāpēc tā? Kāpēc? Pasaki man. ”

* PAVEDIENS *

(↑2010. gada 14. jūlijs )

” Ko darīt, ja gribās, lai sirds kustās kā vilciņš ik reizi, kad kļūst garlaicīgi sēžot četrarpus sienās. Pasaules darbīgākā daļa tagad slinko, kamēr rakstītāji raksta par savu dzīves pavedienu, vilkto, stiepto jebšu trūkstošo. Pavedieni ir visu laiku. Daži jāatšķetina, citi jāsatin kopā. Cits ar citu samaisās. Knosās un grozās. Kurš saprot kā vajag pareizi dzīvot? Es saku, ka neviens. Katram ir savs ”pareizi” un neviens tavu ”pareizi” nevar pārspēt. Iesāpējās plecs. Atgādina par senām traumām vai tagad cieš no kā cita? Kas to lai zina. Iedod man skrūvgriezni un es iegriezīšu tās pasaules skrūves tā, ka tās nekad neatsprāgs vaļā. Sagriezīšu visu tā, kā man vajag un kā man gribās. Saprotami un jauki. Kafija ar biezumiem, fotografējot nopietna seja, dziesmas astoņos no rīta un es. Pie tā visa klāt esmu es. Vai tu spētu mani pacelt un pirms tam noķert, ja es kristu? Tas tagad būs tāds galvenais viktorīnas jautājums. Viss atkarīgs no tevis, kā atbildēsi. Viss ir viens liels pavediens, kas sasienas tūkstoš mezglos, līdz brīdim, kad neuzrodas kāds šķetinātājs, brīvprātīgi piesakas palīdzēt. Pavediens. ”

 

 

* DIENAS RITĒJUMS *

(↑2007. gads )

”Kad gar mājas logu Tu dzirdi – mašīnas brauc

Un aiz sienas kāds izmisis kaimiņš dauzās un palīgā sauc

Ej priecājies, kamēr vēl vari, padomā – ļaužu tik daudz.

Kad tirgū kņada tik liela, Tu domā – kur paliek šī diena?

Tā varētu būt gan tik viena, vai pasaule – tā ir tik liela?

Kad pārrodies mājās no darba, Tevi sagaida istaba liela

Tā tukša un klusa, tik viena, mierīga kā šī lietainā diena.

Pienāk arī reiz nakts, kad klusi viss beidzas bez noteiktas takts

Un acis Tev nākas vērt ciet, lai sapņus Tu redzēt vēl tiec

Pie nākamās gaiļa dziesmas, Tu celies bez jebkādas dedzības liesmas,

Tu pierodi pie pasaules vienas un dzīvo tālāk šīs atlikušās dienas.”

* ACIS CIET *

(↑2007. gads )

” Klusībā dziedu savu dziesmu, septiņās dienās, pa vienai taktij,

Mūziku slēpju, es to mākoņos tērpju, vakaros miegu – ar acīm ciet.

Pamostos naktī, kārtējā mūzikas taktī, soļoju viena – ar acīm ciet.

Meklēju dienu kā savu mieru, raugos ikvienā – un acis ir ciet. Ciet.

Un cenšos pamosties, bet grūti ir atmosties, es dzirdu mūziku kā dūjas kliedzienu, ne dziesmu,

Es cenšos pamosties, bet dzirdu tikai mūziku kā savu mieru. ”

 

* BAUDI *

(↑2007. gads )

”Pie mākoņiem ziliem, kur putni dzied, pie saulainiem stariem un galotnēm vien

Es dzirdu, kā vējš pie manis skrien, lai ātrāk stāstītu, ātrāk, kur tauriņi dien.

Pie zaļākiem zariem, kur vāveres joņo, kāds taurenis klusām par kādu smej,

Tik mierīgi savus spārnus plēš un klusītēm savu grozu sien.

Kur zaļāka zāle, tur saulīte spožāka, ik dienas ej garām, kur dzīve ir košāka,

Ar basām kājām gar jūru, ej skriet un baudi dzīvi, kaut mazliet!

Jo nevar zināt, kā gadīties var, kad trauksmainā dienā, kāds klusītēm karo,

Ej labāk pa zālienu, kur skudras mīt un paskaties debesīs, kad tava saulīte spīd.”

* SKATIENS UZ AUGŠU *

(↑2010. gada maijs )

”Pa logu skatoties var novērot visu. Kustības, sejas izteiksmes, krāsas, dažādas skaņas. Skatoties pa logu, tu vari iztēloties sevi. Tur ārā. Pieskārienu. Deju. Lielu rietumu vēju. Tu vari iztēloties sevi. Vizualizācija.

Vai tas ir spēks? Vai tas ir kāds gadījuma rēgs? Tas ir ko vērts. Tu nodzīvo savas dzīves daļu skatoties pa logu. Tu esi te, bet sevi redzi tur. Un tur viss izdodas, tur piepildās sapņi, vēlmes, iedoma, varbūtība. Tur, brīžiem šķiet, vari dzīvot. To varētu darīt, taču vienmēr atgriežoties realitātē būtu sāpīgi. Būtu grūti, būtu skumji. Vai iztēle ir vienīgais veids, kā sasniegt sapņus? Tur neviens tev neatteiks, neaizliegs, nenorās. Tāpēc, ka tā ir tava iztēle, tava doma. Vārdi un darbi. Neesi nolaidīgs, savādāk tā būs tikai tava vaina. Sapņo. Esi sapņos brīvs. Piepildies! Piepildies! Vai dzirdi?

PIEPILDIES!”

* ZĪMĪTE *

(↑2010. gada 11. jūnijs )

”Man īstenībā nav ko daudz teikt, kā tikai to, ka esmu palikusi viena ar savu sirdi. Tā trako, tā mēdz uzdziedāt prieka dziesmu, tā mēdz skumt un tā visu laiku pieprasa manam prātam, lai es kaut ko daru. Un viņa nesaprot, ka es neko nevaru darīt. Tas nav manā ziņā, tas nav manos spēkos. Tas nav atkarīgs manis, sirds. Sirds, mīļā, vai tiešām tu nesaproti, ka tu viena nevari valdīt pār mani un pasauli? Tu neesi galvenā, tomēr, tā izrādās. Tu neesi.. Prātā iekaldināts tas, kā ir un kā jābūt, bet tu sirds esi īstenība, pati pilnība, kurai nav lemts šoreiz piepildīties. Tev ir jāsadzīvo ar to kā ir. Kā gribu es, tu vaicā. Hmm, labs jautājums sirds, tāds izdevies.. Nu, tu taču zini, ka es negribētu tevi mocīt, tāpēc visi mani ceļi iet vienīgi caur tevi, protams ar prāta līdzdalību, taču, šoreiz man tevi ir jāmoka. Jāmoka un cik ilgi es nezinu. Es dēļ tā jūtos slikti, taču es ar savām rokam un vārdiem, tur neko nevaru padarīt. Man sāpīgi tev sajust tādu, kāda tu esi manās krūtīs, kad man tev jāatsaka, kad man tev jāatbild – nē. Tu sadusmojies, tad tu topi sāpīga, viegli ievainojama, no tevis sāk raisīties pārmetumu un tukšuma smarža, tad tu kliedz un smilksti pēc tā, ko tu kāro. Es tevi saprotu sirds, bet es tur neko nevaru padarīt.. Piedod man.”

 

 

* MUĻĶĪGA SIRDS SAJŪTA *

(↑2010. gada 10. jūnijs )

‘’Ak, Dievs, kā es gribu pie tevis! Es nejūtu skumjas vai izmisumu, es vienkārši gribu būt tev blakus. Kā akmens akmenim, kā sērkociņš sērkociņam, kā glezna pie gleznas un mākonis pie mākoņa. Es nezinu kāpēc. Nē, es neesmu traka vai sajukusi. Es pati nezinu, kas tas ir. Vienkārši, kad es skatos tālumā, es redzu, kā es varētu un es tā arī varu. Un tas attālums, kas šķir ir tik patiess un liels, gan mērvienībās, gan cilvēciskuma ziņā. Kāpēc izvairies? Es zinu, ka tu lasi mani, es zinu, ka tu skaties uz mani, es zinu, ka kādreiz tev prātā iezogas kāda asa doma par mani, bet tu to tikpat asi arī aizdzen projām. Kāpēc tu mani nepielaid sev klāt? Brīžiem gribas teikt – kāpēc dzīvē tāda negodība? Man asaras acīs, un cik muļķīgi, tikai tāpēc, ka nevaru būt pie tevis. Tas taču ir muļķīgi, smilkstēt par to, kas nav ar roku sasniedzams, kas nav redzams, man ir grūti. Sirds mokās. Es saprotu, ka nevar, bet es gribu un tāpat, tā nevar. Bet sirds prasa citu atbildi, es saku nē, bet viņa grib jā.  Stulba sirds.’’

 

* SKATS NO MALAS *

(↑2010. gada 10. jūnijs )

”Un dažkārt es domāju kā viņam iet, ko viņš dara. Vai viņš domā arī par viņu? Vai viņa pasaulē tam vairāk nav vietas.. Tas bija kā tāds mirkļa pieskāriens, pirms kāds šo mirkli izjauca, pirms konfeti uzsprāga. Viņam likās, ka viņa būs īstā, bet viņai vajadzēja no sākuma padomāt. Par ko ir šis stāsts? Tāds ir visiem un arī es par viņiem tev stāstu. No malas skaists skats, pagriežoties pa labi, redzi to, kā būtu bijis, pagriežoties pa kreisi, redzi to, kā ir tagad. Divas dažādas bildes, neviens vairāk nedomā, kā būtu, ja būtu. Kurš vispār tagad par kaut ko domā? Prātā velniņš kāri smejas par viņiem un mums. Viņš smejas par to, ka nobijāmies no tā draudiem, no tā nejēdzīgajiem vēstījumiem. Citi saka, ka nekas nav lemts, viss notiek tā kā tam jānotiek, bet es saku, ka viss ir lemts, tikai turpmākais ceļš ir tavās rokās, tavā prātā tikai zināms tev, viņai, mums pašiem. Tikai savā prātā.. Kāpēc viņš izdomāja tā?”

 

* PAZAUDĒTS CEĻŠ *

(↑2010. gada 10. jūnijs )

”Un man visu laiku liekas, tik cik gribu aizbēgt, tik es atgriežos atpakaļ, tik reizes mani atmet, aizved, atgriež atpakaļ pie tā punkta dzīvē, no kura es gribu iet uz priekšu un atpakaļ neatskatīties. No sava skatījuma punkta – neredzu tam nekādu lielo jēgu, jo es tāpat tur atgriežos viena, bez nekādiem norādījumiem kā man būt tālāk, es vienkārši atgriežos pie tā paša vecā stāstījuma, kurš nekādi nemainās un laikam negrib mainīties. Tikko man liekas, ka esmu jau citā pasaulē, notiek kaut kas, kas liek saprast, ka nē – tā pasaule nav tomēr mana un tad mani atmet atpakaļ pie tevis..

Ne es palieku uz vietas, bet iekšēju tieku aizvesta atpakaļ uz vietu, no kuras gribu aiziet. Kā lai es ar to tieku galā? Apjukums.”

 

* GAISMAS VĀCELĪTE  X 4 *

(↑2010. gada 11. maijs )

” Kas tu esi , ko tu gribi? Vai tu zini, kas tu esi?”

*

”Gaisma spīd. Šodien gaisma cauri visam spīd. Cauri logiem, cauri aizkariem, arī cauri tev un cauri man. Šodien saule spīd cauri visiem. Katrs sīkums pamanāms, katrs jautājums un neatbildēta atbilde. Meklē sevī pavedienu.To pavedienu,  kurš zina neatbildētu atbildi. Saķer to no sirds un kārtīgi izprašņā! Kur tad atbilde visu laiku slēpusies? Tur iekšā, tur dziļumā, tu vienmēr zināji atbildi vai ne? Tikai negribēji neko teikt, neko piebilst.It neko.”

*

”Cik reizes griezies, tik apmaldies. Uz vietas. Kā tas ir iespējams? Atrodot savu īsto vietu, būtu jābūt skaidri zināmai katrai tālākajai kustībai. Bet tā zeme taču kustas!? Ikreiz, kad gribu pagriezties, doties pa pareizo ceļu, zemes sagriežas un es nokļūdos. Kur tad loģika? Loģika, loģika.. Kam tas vispār vajadzīgs?”

*

”Man bez tevis ir garlaicīgi.Un tad pēkšņi man šķiet, ka man tevi nevajag.”

 

 

 

* NE – SAPRASTA *

(↑2010. gada 2. jūnijs )

”Ja man krūtīs ir sajūta, tad arī prāts tiek nodarbināts, un ne vienmēr tas notiek apzināti.”

 

* JA ES VALDĪTU PĀR PASAULI *

(↑2010. gada 2. jūnijs )

”Ja es valdītu pār pasauli, te viss būtu savādāk. Kokos putni dzīvotu vairāk, meži zaļotu košāk un arī upēs un ezeros ūdens būtu siltāks. Katrs cilvēks smaidītu, smaidītu tu, smaidītu es. Mēs staigātu kopā, roku rokā, pa vienādiem ceļiem, pamātu ardievas vienādiem meļiem un sūtītu sveicienu raibo govju teļiem. Ietu pa ceļu, līdz sastaptu vēl pāri, tādu kā mēs. Viņi arī, staigājuši vienus un tos pašus ceļus, aizvadījuši projām visus meļus, mājuši govju teļiem. Viņi pievienojas mums, mēs pievienojamies viņiem, mēs atkal esam starp tiem diviem, balti draudzīgajiem tipiem. Cilvēkam balts krekls no Dieva dots, melnas bikses – no zemes sods. Plecos gars, kājās darbs. Bet ja es tomēr valdītu pār pasauli, iedod man skrūvgriezni, es to pasauli sagrozītu tā, ka nevienam neviens nepietrūktu, ka nevienam neviens nepazustu, ka neviens nevienu nepazaudētu. Tikai vienmēr atrastu, pat tad ja nemeklē.”

 

* KĀ BŪTU *

(↑2010. gada 2. jūnijs )

”Un es atkal iedomājos, kā būtu, ja saule vienmēr spīdētu, kā būtu, ja lietus lītu tikai pa naktīm, un kā būtu, ja man nevajadzētu savu dvēseli vajāt ar jautājumiem – kāpēc. Kā būtu, ja viss kas manās domās aust, reiz saldi piepildītos, kā būtu, ja pienāktu brīdis, kad man nevajadzētu domāt – kā būtu. Kā būtu, ja tagad ko es pateiktu, tas viss arī man būtu. Kā tas būtu? Es domāju, ka būtu labi, katra diena būtu saulaina, neskatoties uz to – saule spīd vai nespīd, katra diena būtu piepildīta, jo es priecātos par sevi, tevi, citiem un Dievu. Katru rītu es varētu pamosties ar sajūtu, ka esmu te ar kādu, katru vakaru iet gulēt un sajustu skaistu, mīļu glāstu. Un tā katru dienu, tad man nevajadzētu skatīties savā dvēselē, prasīt tai, cik vēl tālu? Cik ilgi? Vai jau klāt?Kāpēc man iekšā ir tā sajūta, kura tur varētu nemaz nebūt. Tad labāk, lai tur nav nekāda sajūta. Tad labāk tā. Kāda beZjēdzīga sajūta!”

* PĀR  BAUDĪT  LAIMI *

(↑2010. gada 1. jūnijs )

”Pie aizvērtām durvīm es sēžu, šķiet, es neko nepaspēšu. Gaidu, kad kāds tās atvērs, pavērs, paskatīsies vai pasauks. Turpinu sapņot. Brīžiem šķiet, pat viskvēlākie sapņi mēdz piepildīties, visneiedomājamākie, visizfantazētākie, vis, vis.. Bet citreiz brīžiem šķiet, ka tas sapnis paliks tik vien kā sapnis. Paies gadi, es šeit vairs nesēdēšu, būšu citur. Būšu prom. Vai atkal pie jūras un tikai atcerēšos vien, to kā gaidīju, kā sēdēju un sapnis nepiepildījās. Jau tagad ir ko atcerēties, ir sapņi, kas nav piepildījušies, bet tagad tiem vairs nav nozīme, mazvērtīgi tie šķiet. Jo jau esmu citur, es tur vairs nesēžu. Esmu prom. Vai arī šis sapnis, kad pamodīšos beidzot, nepiepildīsies un es atkal būšu prom? No malas skatīšos uz sevi, tevi, viņiem, ka sapnis izrādās nebija vis sapnis. Tik iegriba, tik vēlme pamēģināt vien?”

 

* SAJŪTAS *

(↑2010. gada 13. maijs )

”Sajūtas iezogas nelūgtas

kā viesis vēlā nakts stundā,

pie tavām durvīm klauvē”

* PAR POGU *

(↑2009. gada 16. novembris )

Poga notrūkst, tā krīt. Tai nepatīk, ne mētelī, ne makā, ne suņa kaklā

Tā krīt un ripo prom, tai pakaļ metās bailes, ik uz soļa.

Pa pēdām bailes cauri bēdām, tām aptrūkst tas, ko ēdām.

Skrubinošas ziņas, ceļi cauri vēlām sētām.

Kašķi našķi. Neatvairāmu cilvēku plašķi.

Katram ir savi lišķīgie sprakšķi. Tarkšķi, no auss uz ausi.

Ko stāsti, ko klausi? Ka dabūsi pa ausi. Un beigās ar nepaklausi.

Tu augsi? Tu vairs neaugsi, tu sauksi, lauzi, trauksmi, atmiņās krausi.

Sapratīsi, ka daudzi cilvēki bija auksti, tik savtīgā varā tevi saktin’ sauca.

Aukstumā rausta. Asara trausla.Kā ziedonis pagātnē aust vecie skati, tauste,

raizes, veco netikumu kaites. Maitas.

Lai kam vairs nav tā laika, tālās gaidas, saites. Raitas dienas, nav

vairs tādas, kā iepriekš 365 x 3 no vietas.

Nav vairs nevienas, brīnišķīgas dienas, vietas vai lietas, kas

atgādinātu pogai, cik jauki tika skaitītas viņas dzīves atlikušās dienas.”

* IEĶĒRIES TEVĪ *

(↑2010. gada 13. maijs )

” Vai izdziedāt vienu saules staru ir par maz? Vai noticēt, ka nakts nekad nepienāks ir pārāk daudz? Es paļaujos. Es atbrīvojos un gaidu, kad mestais bumerangs atgriezīsies. Es tam ticu, es to zinu. Smaids.

Pasaule ir pārāk skaista, lai par to runātu ko sliktu. Slikts ir tas, ko iedomājoties tu projecē uz citiem, bet būtībā – viss taču ir labi. Knaģītis tavā pirkstā. Tas ieķēries, tā kā apskauj tevi. Knaģītis ieķēries tevī. Cik oriģināli tas skan.”

 

* ŠODIEN IR TAVA DIENA – DZĪVO *

(↑ 2010. gada 13. maijs )

‘’Šodiena ir Tava diena’’ man uzsauca saule, atverot pirmo reizi acis. Plakstiņi tik smagi, saka: ‘’Negribam vērties, guli!’’. Skropstas tik cieši sapinušās, augšējās ar apakšējām, sapinušās kā šņorītes kopā. Prātā dzirdu – ‘’Drīz jāceļas’’, pēc mirkļa jau – ‘’Celies!’’

Motorās funkcijas, dzirdu sirdspukstus, ieelpa – izelpa. Atveru acis, redzu griestus. Pulkstenis 6 punkts  nulle, nulle. Saku: ‘’PAMOSTIES! TEV JĀDZĪVO!’’ Tev atkal jādzīvo, jānodzīvo, jāizdzīvo šī diena. Tev ir jābūt tev šodien. Atver acis un paskaties uz to, kas tev jau ir (un kas tev pietrūkst) vai tas tiešām ir maz? Nē, tas ir daudz. Vien tas, ka šodien vari pamosties un redzēt ikdienišķos griestus, izdzīvot ikdienas vienādos rituālus, samīļotu kādu tuvinieku – tā ir dāvana. Labāk, nekā atjēgties nezināmā vietā, bardakā. Jā, ir drupatas, kas pietrūkst, ko gribētu piepildīt, jā, ir drupatas, kas tev nepaliks, bet paņems citi. Jā, tā tas varētu būt, bet tā nebūs, jo tu tici. Jo ticu es. Mēs visi turpinām ticēt!’’

 

* JUMTI *

(↑2010. gada 13. maijs )

‘’Sarkans lauks, apkārt balti ziedi, vidū ceļš, kas ved uz ziedošo priedi. Tik viedi izskatās, kad dzenis koku kaļ, viņi zina, ko grib un kā dabūt ar’. Virs ēku jumtiem  brīnumi notiek, koki redz, bet nesaka nevienam.

Kad skumji paliek – skaties uz jumtiem. Es tā vienmēr daru, jo reiz nesapratu, kāpēc to iepriekš nedarīju.

Kad bija skumji, skatījos uz jumtiem. Tik tuvu debesīm un zvaigžņu spietiem. Tik tuvu un tomēr tik tālu. Cik tālu?

Tik cik gribi!

(Jo ja gribi, tad aizsniegsi visu!) ’’

 

* 6. TRAMVAJS *

(↑ 2010. gada 13. maijs )

‘’ 6.tramvajs mani vienmēr ir vilinājis. Vienmēr rāvusies tieši uz to Rīgas pusi. Kas tad tur tāds ir? Es nezinu. Šķiet cita visu, tie veikali, cilvēki, daba un apkārtne. Tas ir kaut kas jauns. Tur braucu ar dziedāt, tur uzstāties, tur ciemoties, tur mācīties, dīvaini. Ar  7. tramvaju ir savādāk. Tas ir pierasts un zināms. Katru rītu vieni un tie paši cilvēki, zināmas pieturas, vienmēr zināms, kas tajās pieturās atrodas.

Bet jūtu, ka mani sauc kur citur..

Ko nu? ‘’

* DURVIS *

(↑ 2010.gada 10. maijs )

”Cik dīvaini pabraukt garām durvīm, pa kurām nekad vairāk neieiesi. Cik dīvaini ir tās redzēt no malas, zinot ka pa tām ieies un izies citi, bet tikai ne tu pats. Durvis – slīdoša, kustīga barjera, kuru visbiežāk cilvēki pārvar, nospiežot rokturi uz leju, pie tā pieturas un pavelk pa labi, pa kreisi, uz augšu un vienmēr arī uz leju. Barjera ir durvis. Bet pārvarama, protāk – atverama un aizverama barjera. Citām ir kodi, citām atslēgas. Citas durvis strādā kā rācijas. Piespied pogu, ierunājies un tevi palaiž tālāk. Dažkārt durvis kāds sargā, bet tas tik glaunās ēkās. Un pa tām durvīm dažkārt nemanot ienāk kāds, ko neesi gaidījis vai arī iziet kāds, ko neesi sen redzējis. Durvis vienmēr var aizcirst no visa spēka, jebkurā laikā, savas istabas, balkona, virtuves, koridora, vannas istabas, aptiekas, veikala vai bankas.. Bet attaisīt tās tik vienkārši nevar. Tāpēc es saku: Cik dīvaini ir pabraukt garām durvīm, pa kurām nekad vairāk iekšā neieiesi.

Varbūt iziešu ārā?.. ”