*Kurš zina?*
” Pie aizslēgtām durvīm stāv pastnieks, kurš nes vēstuli, viņš nevar atdot to sasodīto vēstuli, jo pastkastītes nav. Ir tikai šķirba durvju apakšā, bet pie velna.. Tur ir paklājs, dēļ kura vēstuli nevar pastumt apakšā. Pastnieks sajutās ļoti skumjš, jo zināja, ka šī vēstule cilvēkm ir ļoti svarīga un dārga, bet.. Viņš nevar to nodot saņēmējam. Pastnieks vēstuli atdeva kaimiņam, stipri piekodinādams,lai vēstuli nodod saņēmējam, tiklīdz viņš atnāk mājās. Bet vai kaimiņš to izdarīja? Viņš izlasīja, ka tur ir kaut kas labs, un aiz skaudības to vēstuli nenodeva. Vai nav riebeklis? Bet ja nesaņems atbildi sūtītājs.. Ja vajadzēs un gribēs, atsūtīs vēlreiz.
Neviens jau nevar piepiest vai ne?… ”
*Un tu nevari zināt*
”…Un tu nevari zināt, cik ļoti man patīk saule, tu nezini arī to, ka no tās palieku mierīga. Tu nezini arī to, cik ļoti man patīk sapņot guļot smiltīs. Arī to, ka man patīk ūdens, tu nezini.Ne tikai dzerot to..
Klausoties mūziku iedomāties, ka esmu pie jūras un pēkšņi sāk līt lietus un man nav kur paslēpties, kā tikai paprasīt lietussargu tev. Un vai zini to,ka es dievinu karstas un svelmošas dienas vasarā, kaut arī ir grūti paelpot un ēnas nekur nav. Ūdens nav, tas viss ir izpirkts, ir palicis tikai Spraits, no kura gribas vēl vairāk padzerties. Vai zini arī to, ka man patīk tas, ka naktīs nenāk transports, un uz mājām jāiet ar kājām.Un vai tu zini to, ka mani mati saulē izbalē? Īstenībā esmu brunete! Nu, smilšu krāsā mani mati. Zināji arī to? Vai tu maz kaut ko zini par mani? Vai tu zini, ka es esmu?
Es nezinu.. ”
*Mirklis*
” Kad es rakstīju, tad es iekritu gaiši zilā,pūkainā un mīkstā … mākonī. Es tajā burtiski pazudu, jo viņš bija tik jauks un perfekts! Gaisīgi… Kur gan es biju , ka tikai tagad tā sanāca?
Kur biju tad kad bija tas kas bija?
Bet tas mākonis ir lielisks! Smaržo pēc mājpuķītēm un garšo pēc cukurvates.. gaiši zils un pūkains.
Pasakaini… ”
*Baloni. Man. Bija*
” Viņa pamodās..rīts bija gaišs un pasaule uzsmaidīja viņai. Viņš piegāja klāt un teica:” Kālab mosties, ja var to nedarīt, var palikt miegā visu dienu.”
Viņa atbildēja:” Es nezinu. Mēģināt vienmēr var, un vajag.”
Krietns laiks, kopš pagājis mēnesis un zeme vēl nav uzmodusies. Visi tikai dzied un vārtās pa sniegu. Pasaule piepampusi.
Pukšš..Balons aizlidoja. Nu man nav vairs neviena balona. Esmu tikai es un viņi. Viņi dzīvo manā mājā, tie raisās un dzīvīgi uztraucas par mani. Grib par mani gādāt, taču tas neizdodas. Apvēlies mēness rotā debesis un zvaigznes vēlaizvien maksā par to, ka spīd.
Gribās uzgriezt pulksteni tā, lai paspētu izdarīt visu to, ko nepaspēju vai otrādi, ko paspēju. Izlabot.
Viņu vakars ieilgās līdz pat šodienai. Padomā, 40 gadi un vēl tagad dzied. Katram pa ābolam un makšķernieks noķers zivi.
Nu jau divi baloni ir vēja pavadībā, man to nav. Kļūšu par koku un vērošu tos ilgi un viegli. Nejautāšu neko, tikai skatīšos un sapņošu par to, cik tie uzcītīgi un jauki bija. Maksāšu šoreiz es par zvaigznēm, jo es tās īrēju. Lai būtu patīkamāk, nopirkšu segu..ietīšos tajā un vērošu balonus. Viens zaļš un otrs oranžs. Jā, mana istaba ir oranža. Tajā ir sešas pudeles vīna un viena glāze… Otru es slēpju skapītī, kurš stāv pie rožu pušķa, kuru saņēmu reiz vienā naktī. Pieskāros sejai un sapratu, ka nu jau esmu veca, un bez balona. Paskatījos debesīs, un tie vēljoprojām bija tur, tā it kā tagad viņi vērotu mani , nevis es viņus. Mani apmānīja, nenovērtēja un negribēja sajust, sajust.. Mans baiļu orkāns. Tas vētrojās tik ilgi, kamēr es nepateisu: ”LABI!” ..
- ” Tikai lieciet man mieru, dumjie vēji!”
Pamodās mani cilvēki, kuri dzīvo manā mājā. Viņi atkal pamodās un pasaule pasmaidīja. Es šoreiz ļāvu lai par mani rūpējas mani cilvēki. Bet viņi nesaprata, ka nu jau, ir par vēlu.. Es, būdams koks, nokaltu un nomiru. Bet baloni vēl aizvien bija tur, debesīs..
Naudas man arī nav vēl vienam balonam, tāpēc kaltīšu, ļaušu, lai vējš aiznes manus zarus pa laukiem un būšu brīva no sevis..
Pagalam. Brīva. ”
*” Formai nav nozimes.. Svarīgs ir saturs. ”*
—————————————————————————————
Kaut kur, dziļā klusumā, slēpjas kas skaists un dzirksteļojošs. Parokoties vēl dziļāk var atrast ko vairāk par skaistumu un dzirksteli, var atrast tieši to, ko esi meklējis. Tu to būtībā vari atstāt tepat uz vietas, tikai morāli un garīgi paņemt līdzi – uz visiem laikiem. Tā ir daļa no atmiņu vērtības.
Vēl labāk, ja rodas iespējamība saglabāt smaržu un garšu. Taču šobrīd tam nav nozīmes.”
*I found out that..*
”I don’t want to spend my days staring at the wall. I would like to do something good, that could give people some good inspirations.”
*Kā senos laikos*
” Izbaudījusi savu pēdējo cigareti, viņa atlaidās uz dīvāna un mazliet pasmējās par savu ikdienu. Cik samocīti viņai reiba galva un viss šķita tik patīkams un vienreizējs. Pat reklāmas, kuras rādīja pa televīziju. Pulveri, zobu pastas un citu preču reklāmas viņu uzjautrināja. Šķita, ka nav ne mazākā iemesla, lai uztrauktos, baidītos vai dusmotos. Viss bija tik perfekti. Šīs sajūtas ilga vēl kādas trīsdesmit minūtes. Pēc tam patīkamās sajūtas pārgāja. Viņa piekārtoja dzīvokli, iztīrīja virtuvi, aizgāja uz veikalu un vēl pa ceļam sasita kāju. Taču tas viņu neinteresēja. Viņa nedomāja par sāpēm, viņa vienkārši gāja. Atnākusi mājās, viņa atkal atļāvās atlaisties dīvānā. Gulta nebija saklāta pēc agrā rīta. Viņa iemiga. Miegs likās tik patīkami salds.. . ”
*Katra slēptais sapnis*
” Debesis nolaižās virs zemes un paceļ augšā mūs. Kad paliek skumji, tad tās sāk mūs sildīt. Un iegrimstu miegā, kuru radījušas debesis, tuvojoties naktij, redzam sapņus, par labo. Kā ar spalvu pār ķermeni, garām aizlidoja vējš..
Sabozos. Paverot acis,sniegpulkstenīšu ziedu smarža atgādināja par kādu enģeli, kurš mēdza mani apciemot katru kluso vakaru. Kad jutos skumji.
Viņš dziedāja man miega dziesmu,viņš stāstīja dziesmā par rītu, kad uzausa saule un visi modās,par garo ceļu, pa kuru gāja un cilvēkiem, kas bija apkārt.Viņu ziņkārīgajām acīm,par to kā viņi priecājās, par to kā smaidīja.
Es noplūcu vienu ziedu un noliku to sev blakus, lai smaržu justu visu laiku.. ”
*Nopietna diena*
”Šorīt,pavisam nopietni, pamodos,man nāca nopietns miegs. Pavisam nopietni, negribēju atstāt gultu vienu.Piecēlos,paskatījos nopietnajā kalendārā un tur bija datums, nopietnais datums. 13. – piektdiena. Pavisam nopietni. Šajā dienā ir atvērts nopietnais veikals, uz kuru dodas nopietnie cilvēki iepirkt nopietnas preces. Ja veikals nestrādā, tad nopietnie cilvēki netike iekšā! Gribu ,pavisam nopietni, kafiju. Ielejiet man to nopietno kafiju tajā nopietnajā krūzītē uz kuras ir uzzīmēts nopietns kaķis. Nopietni – malkoju kafiju. Šodien jābūt nopietnai, jo viss ir ļoti nopietni.
- ”Mēs iekarosim pasauli ar nopietnību, mēs būsim nopietnie nopietnības valdnieki! ”
….. Atcerējos ko vakardien man sacīja nopietnais profesors Nopietnis. Nopietni, man nav spēka lai vēl uzrakstītu nopietnu sarakstu ar nopietnajiem produktiem. Šodien nāks ciemos nopietnie draugi. Mēs spēlēsim nopietno šahu un ēdīsim nopietnas jogurta kūkas,kas būs pildītias ar zemenēm un riekstiem.
.. Nopietns ārprāts. Aizmirsu, ka jānopērk nopietnās paniņas un nopietnais piens… Šaušalīgi. Labi,mana nopietnā dienasgrāmata, man nu jāskrien, pie durvīm klauvē nopietnais pastnieks, viņš būs atnesis man nopietno žurnālu.. – ”Esi Nopietns! ”
*Kohortas*
” Cilvēki iet pāri ceļiem, bet nekad nepaskatās, kas viņiem zem kājām. Kad pārbaudītais sāk šķist neinteresants, tad mēs to noliekam sturī kā rezerves variantu. Atšķirība tāda, ka ar cilvēkiem tā nedrīkst rīkoties. Ja neesi pabeidzis vienu darbu, otru labāk neuzsāc. Sakrāsies tik daudz, kā skaitļu virkne un izrēķināt vairs nepagūsim. Un vecumdienas tā arī pavadīsim, piebāztā dzīvoklī ar nepabeigtām atmiņām un mantām. Izved cauri, no sākuma, vienu un pēc tam otru,saproti, trijiem viens gaitenis ir par šauru.
Ja tev ir žēl, tad sēdi ar savu žēlumu viens pats. Kuram tas ir nepieciešams? Tavs žēlums brīdi nepadarīs labāku vai skaistāku, tas tikai liks mums justies vēl sliktāk, jo neko citu vairāk tu nespēj dot! Es šodien atradu sevi! Bet tu? .. Neko!”
*TUR IR*
Tā kā mīļa grāmata, vienmēr ir laiks to pašķirstīt un pārlasīt, izrakstīt citātus un parunāt ar to, bet tomēr, kaut kur tālāk, tā vēl joprojām ir pārdošanā…
Rakstnieks, kuram vairāk nav iztēles un visas idejas izsmeltas uzraksta pēdējo dzejoli, pēdējo vārdu grāmatā, bet rakstieks, kurš ir noguris tikai no rakstīšanas, vēlāk, tāpat, atsāks rakstīt.
Tas kurš vairākkārt kļūdījies, centīsies vienādas kļūdas neatkārtot, taču tas, kuram vispār ir bail kļūdīties, mēgināt kaut ko darīt, nekad neko neiegūs.
Labāk pakrist septiņas reizes, nekā nepakrist nemaz. Pakrisdams sajutīsi pārmaiņas, lēti izvairīdamies no tās, sasitīsies smagāk.
Mēģināt vēlreiz nav grēks, par to nesoda, taču nemēģināt vispār ir gļēvi.
Paskaties bailēm pretī.Un mēģini vēlreiz.
Neviens nesitīs un nebrēks virsū, tikai pateiks – paldies.
∞∞∞∞∞∞∞
*Kā puteklis pāri ziedu pļavai*
”Pirms brīža, smilšu pulksteni apgriezu katru reizi, kad smiltis sabira, no viena gala otrā, bet tagad…
Tagad es atvēru vienu galu vaļā, lai jau birst tās smiltis. Tik uz priekšu. Lai jau birst.
Vairs nerēķinu laiku un dienas,kas atlikušas līdz sapņa piepildījumam, vairs nemeklēju grāmatās atbildes par to, ko nezinu, es vairāk neskatos debesīs, lai saskatītu tās zvaigznes, kuras pieder man. Es vairāk nedaru neko.. Es klusēju un tikai klausos.
Mazliet pietrūkst Piena ceļa, kas savēla visas zvaigznes veselā bumbā, bet gan jau tas atgriezīsies. Atvedīs sev līdzi citas zvaigznes… ”
***
”Nezinu īsti ko rakstīt, šis virsraksts raksta mani. Es piederu pasaulei,kura ir manī. Es nemaz negribu to rakstīt, taču kaut kas liek to darīt.
Apstākļi vai varbūt garastāvoklis!? Saulainu dienu vairs nav, ir palikušas pāri tikai aukstās, tumšās dienas un naktis. Piespiežu pie spilvena seju un cenšos neelpot. Vienu brīdi gribu raisīties un dzīvot, otru brīdi tikai būt viena un pārmetumu pilna.
Pret citiem kā pagadās. Rakstu savu dziesmu par to, cik labi bija un vēl ir, par to, ka nemaz nav labi un nemaz arī nebija, bet tomēr. Pati sevi nesaprotu, esmu neskaidra ar sevi un varbūt nemaz negribu saprast. Kas notiek?
Pāršķirstu prāta lapas, meklēju iznākumu, cik daudz vēl ir palicis no manis, cik maz, vai pietiekami un vai vispār es esmu!?
Žēli un saudzīgi, samīļoju sevi un saku, ka būs labi, bet atkal, gribu sist un daudzīt sevi aiz dusmām. Tikai par ko? Es nezinu. Asi pateikt, uzbrukt, pārmest un dusmoties ir vēlme, un visu laiku, atkal, pārdomāju. Mudžeklis manā galvā un visur citur. Haoss.
Gribu tur kur ir labi.. Tur kur man ir silti un labi. Gribu būvēt jaunu māju, celt mazāk stāvus, lai vieglāk brūk. Lai ātrāk sabrūk un viss. Pavisam aizmigt un pamosties tad, kad esmu tur, kur ir labi..”
***
”Vienu dienu runāju ar kādu cilvēku pa telefonu, saruna bija ilga,apmēram pusstunda, viss ko runājām gāja uz rinķi, jo vienkārši nebija nekā sakarīga, ko pateikt.
Kad beidzu sarunu, man palika šī cilvēka žēl. Lai cik arī gribētu būt brīvi, vienkārši tādi kādi esam, darīt to ko gribam, kad gribam, tas apnīk tāpat kā visu laiku ieturēt sevi grožos.”
***
”Cimdiņu var uzadīt un ja nepatīk – izārdīt. Mazliet bēdīgi, ka to nevar izdarīt ar dienām, ko esi nodzīvojis. Vai ar laiku, ko esi tērējis vai vienkārši, ar domām un lēmumiem, ko esi redzējis un neizpildījis.”
*Tas bija todien..*
”…Uzcepu pankūkas.Dažas piedega, bet neko darīt. Varbūt, ka gadalaiks slikts, tāpēc arī piedega.. Kamēr dzisa, aizgāju pie klavierēm,es tās aptaustīju, katru taustiņu.. Atcerējos, kā tas bija, kad varēju spēlēt.. Mhmm, jā! Daudz melodiju sacerēju, pārveidoju. Iešu ēst pankūkas.
Zemeņu ievārījums uz tikko izceptas, siltas, piepūtušās pankūkas. Blakus šķīvim stāv krūze ar kakao. Garaiņi kā maza migliņa plīvoja virs šķīvja un krūzes. Paskatījos, kas notiek ārā, pagalmā. Mazie puikas spēlē futbolu un ik pa brīdim sauc: ” Raiti,stāvi vārtos!”
Nu, viņš arī stāv.. Vaktē visus spēlētājus un it īpaši bumbu. Sacēlās vējš un lapas saskrēja lielā virpulī,uzbrukdamas mazajiem zvirbulīšiem, kuri meklēja ko ēdamu zālē. Es atgriezos pie savas maltītes.
Paņēmu nazi un dakšu, Dakšu iedūru pankūkā,ar nazi sāku griezt. Uzdūru pankūkas gabaliņu uz dakšas un iemērcēju to ievārījumā. Paņēmu cukura trauku, iebēru divas ar pusi cukura karotītes,samaisīju. Izņēmu ārā karoti un ņēmu krūzīti rokās. Padzēros karsto kakao.
Jā, es māku gatavot.
Kad paēdu, devos uz istabu, turpināt savu iesākto zīmējumu. Dzeltena saule un zaļa zāle. Tur gulēju es un sapņoju jau par pagājušo dienu. ”
*Uzraksti par mani poēmu*
” Uzraksti par mani poēmu, tādu saldu. Iedomājies, ka Tu esi medus un Tu tiec klāts uz svaigas baltmaizes, saulainā vasaras dienā.. Starp kokiem un pļavu ziediem.. Tikai Viņas acīs Tu izstaro gaismu kā dienvidu saule, tik spoža tik cēla, tik zeltaini silta kā mātes maigais pieskāriens aukstā ziemas pievakarē. Viņas acīs Tu uzplauksti,tajās vizuļojas saules priecīgie stari un tad tikai viens trausls apskāviens padara dienu vēl skaistāku, vēl gaišāku, vēl laimīgāku .. Kā Tu. ”
0 Atbildes uz “SENILIE EPIFĀŅI”