Pēcāk nāks Ziemassvētki un tad jau jaunais gads klāt! :) Es gaidu Ziemassvētkus ar nepacietību! Sajūtas pakrūtē jau radušās, tik jāsāk klausīties dziesmas ar Z-svētku noskaņu un tad būs pavisam labi!!! :) Tik padzirdēju, ka sniegs sāks parādīties tikai decembra vidū, tas ir jauki (nebūs lielā slapjuma), bet tomēr, kā tad bez sniega..

Patīkami, ka prieks un pozitīvas sajūtas var rasties vien no tā, ka sniegs snieg un eglīte mājās. Pagaidām jau vēl nav, taču, kā katru gadu ar tēti dosimies izlūkos un noteikti, noteikti iegādāsimies to labāko, skaistāko un lielāko! (Kas ietilps istabā!) :)

Nu, tas pagaidām arī viss! Līdz vēlākam!

Peace Out, mate!

LATVIJA ir pati par sevi un tas, kas notiek iekšā, protams, ir mūsu darīšana, taču šodien vēlu Jums visiem :

ļaujieties priekam un apsveiciet Latviju savās sirdīs, skaļi, izteiksmīgi un ar mīlestību!

Lai šodien nekas nespēj sabojāt Jūsu brīvdienu un Latvijas valsts svētkus! Reizi gadā, atcerēsimies par Latviju un šodien priecāsimies par Latvijas 93. jubileju!

Daudz laimes! :)

Līdz vēlākam,

Peace Out, mate!

Savā ziņā daļa taisnības tur ir.. Nekad nevaram nosēdēt, nekad nevaram paklusēt, nekad nevaram būt mierā. Domas sitas kā tenisa bumbiņas pa galvu, ka tik kaut ko sastrādāt! Un ne vienmēr tas ir slikti. :)

Šodien saskāros ar kādu patiesu domu, kas sen, sen ir apskatīta no dažādām pusēm, dažādi filozofi un citi gudrie to apskatījuši kā nu tiem tīk. Tad nu šodien es izdomāju, ka pienākusi mana kārta. Tāda atklāsme – cilvēka dzīvē neviens cilvēks nav nejaušs. Nerunāju par notikumiem, pārdzīvojumiem, bet tieši par cilvēkiem. Kā nu re, šodien devos mājup no studijām, ceļā uz savu transportu izdomāju iziet cauri ”Galerijai Centrs”. Un pie ieejas sastopu senu paziņu. Līdz galam nezinu vai tā viņu varu saukt, jo nedz zinu kaut ko par viņu pašu, nedz viņš zina par mani. Taču interesantākais tas, ka šī paziņa vienmēr uzrodas brīžos, kad laikam jau to vajag. Sarunas nekad nav bijušas īsti nopietnas, vēl līdz šim brīdim nevaru saprast kā labāk paziņu uzrunāt uz Tu vai Jūs, jo galu galā neesam vienas paaudzes. Taču joki un tukša gaisa kulšana mums patīk, abi iesaistāmies tādā kā ”vāvuļošanā”, taču šī saruna vienmēr ir svaiguma pilna un pacilājoša, tāda, kas uzlabo omu. Un tad nu es sāku domāt, kas tas ir, ka šitā gadās? Tu ej pa ceļu, ”peldies” savās domās un kāds pēkšņi tevi uzrunā sacīdams:”Nu sveiki, kā tad iet un no kurienes nākdama?” Tomēr tik forši, kad ir tādas paziņas, kurām patiesi, patiesi tas interesē. Jautā par radošo dzīvi, par to, ar ko nodarbojies, kā tas ir! Un neviena slikta vārda, tikai smaids uz sejas un joks pēc joka, kas tikai un vienīgi uzmundrina.

Tālab es sāku domāt, cik gan bieži es satieku šādas ”pēkšņās” paziņas? Pēdējā laikā reti, taču principā – bieži! Un tas vien rada patīkamu atmosfēru, jo tie ir tie cilvēki, kuri neuztur ar tevi ilglaicīgus kontaktus, taču tāpat satiekot tevi, spēj izraut no ikdienišķās dzīves ritma. Un tu neturi ļaunu prātu par to, ka tu nesatiec viņus biežāk, tu vienkārši priecājies par tajā dienā notikušo tikšanos un sarunu.

Katram cilvēkam, kas ienāk tavā dzīvē ir nozīme, pat tad ja viņš tevi saticis uz vienu stundu un vairāk nekad nav redzējis. Šie cilvēki atstāj nospiedumus. Kāds mazāku, kāds lielāku, kāds emocionālāku, kāds tikai prieka nospiedumu. Dažādi cilvēki atstāj dažādas domas par pasauli, dzīvi un citām svarīgām lietām tavā dzīvē. Un galu galā no tā mums krājas pieredze. :) Pat kaimiņu puika, kas šad un tad turpina lēkāt virs maniem griestiem ir pieredze. Un jebkurā gadījumā, ja nevaram izmainīt situāciju, tad mainām savu skatījumu uz to.

(Prieks atgriezties wordpresā!)

Līdz vēlākam,

PEACE oUT, MATE! :)

Peace Out, mate!

Tās pat nav problēmas, tas ir kaut kas neizsmeļams. Taču dažkārt sanāk tā, ka sasniedzot vienu mērķi, šķiet esi apmierināts un dzīvo savu dzīvi tālāk.. Līdz tas sāk apnikt! Ne jau dzīvot, bet tas, ka nav tāda mērķa, ko varētu sasniegt vismaz tuvākā gada laikā. Lai gan ir, taču, kā saprotams, allaž vajag naudu! Par naudu nav jēgas runāt, zināms, ka vienmēr gribēsies vairāk. To, kas lemts pēc vairākiem gadiem, gribas jau tūlīt un tas liek iestrēgt kā cementa baseinā, kājas iekšā galva ar rokām ārā un tu stiepies un stiepies.. Un sanāk, ka pagaidām to nevari aizsniegt. Tas nozīmē jāveltī laiks sev vai kaut kam, kas attīsta tavu prātu un liek saprast citus mezglus, kas savijušies pa to laiku, kamēr tu stiepies.

Jūtos nelietderīga. Te, jaunieši, mēs sastopamies ar izglītību. Tā ir ļoti, ĻOTI svarīga, taču tādam cilvēkam, kā man, kas grib visu uzreiz (to es pavisam nesen atklāju) ir apnicīga, ne jau tās kvalitātes dēļ, bet gan tāpēc, ka jāgaida. Jāgaida kamēr skaitīsies kārtīgs savas profesijas pārstāvis, lai oficiāli varētu strādāt savā darba sfērā. Tie ir gadi.. Piepildīti ar varenu informāciju, taču gadi.. 12 mēneši 365 dienas. Par stundām nemaz nerunāšu. Vai arī jāsāk atklāt sevī kas jauns un jānododas citu mērķu veidošanai un sasniegšanai.  Tālāk seko DOMA.. Te man jāpiemin filozofijas pasniedzēju no fakultātes : ”Doma domā domu”.. Nu, sarunāts. Iešu padomāt par domu. Līdz vēlākam!

PEACE out, mate!

Kad biju maza, domāju, ka vecākiem grūti ir tikai pirmos gadus. Kad vecāki kļūst veci, viņiem sākas otrais medusmēnesis un viņi atpūšas no bērniem, velta laiku sev, velta laiku saviem hobijiem, darbam.. Bet nekā! Kad bērni ir pieauguši un kļūst patstāvīgi sākas otrais raunds. Tāpēc vecākiem nav viegli… Tālab, manuprāt, kā mans brālis teica: ”Reiz pienāks diena, kad tu gribēsi doties projām!” un man šķita, kad jā, tā varētu būt, bet nu diez vai, jo man ir labas attiecības ar maniem mīļajiem, mani viņi netraucē un es netraucēju viņiem! Taču tā bija.  Mīli, cieni, palīdzi, tas viss notiek bezgalības zīmes izskatā gan no vecākiem pie bērniem, gan no bērniem pie vecākiem. Taču gribi vai negribi, tāda diena bija pienākusi, taču es vēl arvien esmu šeit, pie savām saknēm.

Tur seko nākamais punkts – ja gribi, tad dari! Lai kaut kas notiktu, ir jākustas, ir jādara, ir jāmotivē sevi un jācenšas. Un tikai tad, kad ļoti vēlēdamies tu sāc kaut ko darīt, lietas sāk kustēties.

Jā, ir reizes, kad šķiet, ka viss jāmet malā, taču cik ilgi tu metīsi visu malā?.. Kādreiz ir arī jāriskē pat tad, ja esi ļoti introverta un internāla (es runāju par sevi). Un protams – jārēķinās ar sekām un kad redzi tuvojamies sekas, domā ātri – un tāpat zini, ka saglābsi visu. ”Jo nekas šajā dzīvē nav mūžīgs” – ar šādiem vārdiem saistās negatīva pieredze, taču attiecinot šos vārdus uz citu situāciju, ne to, kas bija, jāsaka ka tā ir. Nekas nav mūžīgs, laiks iet, cilvēki MAINĀS (uzsveru, tā ļoti!) un nekad nebūs tā, ka viss būs labi. Kā sacīt jāsaka, bez labā nav ļaunais un ļaunais nevarēs izsprukt no labā. Tas viss mijās savā starpā. Kas neriskē, tas nevinnē.. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Un galu galā, labāk nožēlot to, ko esi izdarījis nekā to, ko neesi! Kaut kā tā!

Ģimene ir svēta lieta, bet pienāk diena, kad ir jāsaka paldies par mīlestību, ko tā ir devusi, paldies par rūpēm un paldies par asarām, kuras tā ir lējusi un tālāk jādodas vienai pašai. Tā tas notiek! Gandrīz kā izdzīvošanas ķēde – tārpiņš grauž lapiņu, pēc tam to tārpiņu apēd zivtiņa, zivtiņu apēd haizivs, haizivi izmakšķerē cilvēks un cilvēks apēd haizivi.. Tāds dabīgs process.  Tā jau notiek tā attīstība. Dziļdomīgi un ne īpaši kreatīvi, taču paldies ģimenei! Un tas ir jāsaka biežāk! :) Līdz vēlākam!

Peace Out, mate!

Peace Out, mate!

Vakar svinējām Līgo-Līgo, šodien prieks pārrasties mājās un apmeklēt dušu, jo matos un citviet sasūkušies ugunskura dūmi. Biju uguns organizātore, par tik cik uguns mana stihija, tas bija elementāri. Un beigu beigās, rīt dodos uz Калининград. Kaļiņingradā mani sagaida ”ADVENČURS 2”, tikai es nezinu, kā tas līdz galam izpaudīsies, taču ceru, ka pēc tam būs bildes, ko parādīt. Lai jauki jums un jauki mums! :) Līdz vēlākam un baudām brīvlaiku! Līdz vēlākam!

Peace Out, mate!

Ja lielākā daļa cilvēku saka citam cilvēkam, ka kaut kas nav kārtībā ar tavu nostāju pret pasauli, ka visu uztver tik pesimistiski un beigu beigās to pielipini arī citiem..

Vai nevarētu būt tā, ka tai lielākajai daļai cilvēku ir kripatiņa patiesības? Neviens saprotošs cilvēks aiz ”neko darīt’‘ otram neizteiks savas nejaukās domas, par tavu dzīvi, it īpaši, ja redz, ka tajā ir skumīgums.

Kā sacīt jāsaka, tikai tuvākie centīsies palīdzēt, taču kā allaž aizsardzības mehānisms – cilvēki šo info nepielaiž pie sevis.

Kā lai tādiem palīdz, ja ausis ciet un acis aizvērtas..

Peace Out, mate!

Pēdīgais universitātes laiks sākās. Pēdējie darbi, krišnu – bhaktu novērošana = pilotpētījums antropoloģijā, dzīves vēstures ievākšana, pārbaudes un beigās vēl eksperiments eksperimentālajā psiholoģijā. NO TIME, DUDE!!! Jāuzņem apgriezieni, nevar vilkties kā gliemezis. Ja vien strādātu viena – varbūt paspētu, taču ir grupa un grupās parasti nav laika.. Nu nekas, gāaan jau!

Rainim skaisti vārdi: ”Saule dzen visu uz priekšu. Nosēsties ēnā mierīgi strādāt, viņa lēni velk ēnu nost: «Ej tālāk!» Saule tura visu kustībā, visu pārvērš, visstiprāko pretnieku iznīcina, visvājāko draugu stiprina.”

ES arī iešu uz priekšu. Šonedēļ saskāros ar pompozu gudrības izrādīšanu. Nepatika man tāds priekšnesums. Sapratu, ka ir cilvēki, kas līdz galam tomēr nesaprot, ka nav paši gudrākie, paši apgaismotākie un labākie. Uz pasaules (izrādās) ir arī citi – tik pat pompozi un jauki it visās nozīmēs. Kad kāds pagriež savas sejas otru pusi un parāda, ka nu – pietiks reiz bāzties virsū ar savu pārmērīgo izsmalcinātību, tad vārdu ūdens kritums pēkšņi pārtrauc līst un ala ir aizspundēta. Tas laikam būs jāatgādina biežāk, savādāk sāk kāpt uz galvas un ja kāpj uz galvas, tad ir jāsāk pārmācīt. Šovakar tāds dziļš sakāmais man sakrājies.

Žēl, ka nav laika. Kad vienmēr ierakstu ko jauku šeit (lai kā arī patiesībā būtu) es tā gribu rakstīt vēl un vēl, katru dienu..Taču tad atkal uzrodas kas cits darāms. Neē, tā nevar, ir jācīnās par sevi un par savu iekšējo pasauli.

Mēs nevaram/ negribam mainīties, ja vien mūsos nav iesēdies kāds negants netikums, kas citiem rada pamatīgu kaitējumu. Taču, ja pēc dabas esi mākslas kārs un sabiedrisks, neslāpē sevi, bet meklē risinājumu un dodies, kur sirds tevi sauc! Šajā nedēļas nogalē savu piepildījumu gūšu Mākslas telpā. Tāds ir plāns un plāns piepildīsies! Nav ko sēdēt mājās, sēdēsim, kad būsim veci un mūsu emocijas notrulināsies, lai gan Dievs, lūdzu stāvi klāt, lai uz vecumdienām tā pavairāk prieka un sajūsmas! Un neiztikt protams bez mīlestības.. :)

Laiks atvadīties, taču es ceru, ka uz neilgu brīdi! Līdz vēlākam!

PEACE oUT, mate! :)

]]> http://ievamelne.wordpress.com/2011/05/25/ne-vienmer-viss-notiek-ta-ka-tu-velies-bam/feed/ 0 ievamelne catcat