Ģimene no kurienes tu nāc ir kopa, kas tevi ir mācījusi kā uzvesties, audzinājusi, skolojusi un galu galā iesējusi svarīgas vērtības un tradīcijas. Kad tu paaudzies, tev paskaidro, kā darīt nav labi un kā labāk vajadzētu, kad esi grūtībās ģiemenē mēdz rasties strīdi, taču tas notiek tāpēc, ka nezinām, ka piemirstam, ka visu var pārrunāt mierīgi. Taču caur strīdiem arī nāk atklāsmes un rodas sapratne. Kad kļūstam pieauguši mēs atdarinām savus vecākus, tāpat, kā to darījām 2-3 gadu vecumā. Rīkojamies kā viņi, runājam kā viņi, atbildam un uztveram kā viņi. Kālab? Jo mēs dien’ dienā esam ar viņiem. Būt par vecāku ir grūti. Pati vēl nevaru to 100 procentīgi pateikt, jo par tādu vēl neesmu kļuvusi. Taču paskatoties uz saviem mīļajiem vecākiem, es redzu, ka ir grūti. 
Kad biju maza, domāju, ka vecākiem grūti ir tikai pirmos gadus. Kad vecāki kļūst veci, viņiem sākas otrais medusmēnesis un viņi atpūšas no bērniem, velta laiku sev, velta laiku saviem hobijiem, darbam.. Bet nekā! Kad bērni ir pieauguši un kļūst patstāvīgi sākas otrais raunds. Tāpēc vecākiem nav viegli… Tālab, manuprāt, kā mans brālis teica: ”Reiz pienāks diena, kad tu gribēsi doties projām!” un man šķita, kad jā, tā varētu būt, bet nu diez vai, jo man ir labas attiecības ar maniem mīļajiem, mani viņi netraucē un es netraucēju viņiem! Taču tā bija. Mīli, cieni, palīdzi, tas viss notiek bezgalības zīmes izskatā gan no vecākiem pie bērniem, gan no bērniem pie vecākiem. Taču gribi vai negribi, tāda diena bija pienākusi, taču es vēl arvien esmu šeit, pie savām saknēm.
Tur seko nākamais punkts – ja gribi, tad dari! Lai kaut kas notiktu, ir jākustas, ir jādara, ir jāmotivē sevi un jācenšas. Un tikai tad, kad ļoti vēlēdamies tu sāc kaut ko darīt, lietas sāk kustēties.
Jā, ir reizes, kad šķiet, ka viss jāmet malā, taču cik ilgi tu metīsi visu malā?.. Kādreiz ir arī jāriskē pat tad, ja esi ļoti introverta un internāla (es runāju par sevi). Un protams – jārēķinās ar sekām un kad redzi tuvojamies sekas, domā ātri – un tāpat zini, ka saglābsi visu. ”Jo nekas šajā dzīvē nav mūžīgs” – ar šādiem vārdiem saistās negatīva pieredze, taču attiecinot šos vārdus uz citu situāciju, ne to, kas bija, jāsaka ka tā ir. Nekas nav mūžīgs, laiks iet, cilvēki MAINĀS (uzsveru, tā ļoti!) un nekad nebūs tā, ka viss būs labi. Kā sacīt jāsaka, bez labā nav ļaunais un ļaunais nevarēs izsprukt no labā. Tas viss mijās savā starpā. Kas neriskē, tas nevinnē.. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Un galu galā, labāk nožēlot to, ko esi izdarījis nekā to, ko neesi! Kaut kā tā!
Ģimene ir svēta lieta, bet pienāk diena, kad ir jāsaka paldies par mīlestību, ko tā ir devusi, paldies par rūpēm un paldies par asarām, kuras tā ir lējusi un tālāk jādodas vienai pašai. Tā tas notiek! Gandrīz kā izdzīvošanas ķēde – tārpiņš grauž lapiņu, pēc tam to tārpiņu apēd zivtiņa, zivtiņu apēd haizivs, haizivi izmakšķerē cilvēks un cilvēks apēd haizivi.. Tāds dabīgs process. Tā jau notiek tā attīstība. Dziļdomīgi un ne īpaši kreatīvi, taču paldies ģimenei! Un tas ir jāsaka biežāk! :) Līdz vēlākam!
Peace Out, mate!
