”I have discovered that all human evil comes from this, man’s being unable to sit still in a room.”
Savā ziņā daļa taisnības tur ir.. Nekad nevaram nosēdēt, nekad nevaram paklusēt, nekad nevaram būt mierā. Domas sitas kā tenisa bumbiņas pa galvu, ka tik kaut ko sastrādāt! Un ne vienmēr tas ir slikti. :)
Šodien saskāros ar kādu patiesu domu, kas sen, sen ir apskatīta no dažādām pusēm, dažādi filozofi un citi gudrie to apskatījuši kā nu tiem tīk. Tad nu šodien es izdomāju, ka pienākusi mana kārta. Tāda atklāsme – cilvēka dzīvē neviens cilvēks nav nejaušs. Nerunāju par notikumiem, pārdzīvojumiem, bet tieši par cilvēkiem. Kā nu re, šodien devos mājup no studijām, ceļā uz savu transportu izdomāju iziet cauri ”Galerijai Centrs”. Un pie ieejas sastopu senu paziņu. Līdz galam nezinu vai tā viņu varu saukt, jo nedz zinu kaut ko par viņu pašu, nedz viņš zina par mani. Taču interesantākais tas, ka šī paziņa vienmēr uzrodas brīžos, kad laikam jau to vajag. Sarunas nekad nav bijušas īsti nopietnas, vēl līdz šim brīdim nevaru saprast kā labāk paziņu uzrunāt uz Tu vai Jūs, jo galu galā neesam vienas paaudzes. Taču joki un tukša gaisa kulšana mums patīk, abi iesaistāmies tādā kā ”vāvuļošanā”, taču šī saruna vienmēr ir svaiguma pilna un pacilājoša, tāda, kas uzlabo omu. Un tad nu es sāku domāt, kas tas ir, ka šitā gadās? Tu ej pa ceļu, ”peldies” savās domās un kāds pēkšņi tevi uzrunā sacīdams:”Nu sveiki, kā tad iet un no kurienes nākdama?” Tomēr tik forši, kad ir tādas paziņas, kurām patiesi, patiesi tas interesē. Jautā par radošo dzīvi, par to, ar ko nodarbojies, kā tas ir! Un neviena slikta vārda, tikai smaids uz sejas un joks pēc joka, kas tikai un vienīgi uzmundrina.
Tālab es sāku domāt, cik gan bieži es satieku šādas ”pēkšņās” paziņas? Pēdējā laikā reti, taču principā – bieži! Un tas vien rada patīkamu atmosfēru, jo tie ir tie cilvēki, kuri neuztur ar tevi ilglaicīgus kontaktus, taču tāpat satiekot tevi, spēj izraut no ikdienišķās dzīves ritma. Un tu neturi ļaunu prātu par to, ka tu nesatiec viņus biežāk, tu vienkārši priecājies par tajā dienā notikušo tikšanos un sarunu.
Katram cilvēkam, kas ienāk tavā dzīvē ir nozīme, pat tad ja viņš tevi saticis uz vienu stundu un vairāk nekad nav redzējis. Šie cilvēki atstāj nospiedumus. Kāds mazāku, kāds lielāku, kāds emocionālāku, kāds tikai prieka nospiedumu. Dažādi cilvēki atstāj dažādas domas par pasauli, dzīvi un citām svarīgām lietām tavā dzīvē. Un galu galā no tā mums krājas pieredze. :) Pat kaimiņu puika, kas šad un tad turpina lēkāt virs maniem griestiem ir pieredze. Un jebkurā gadījumā, ja nevaram izmainīt situāciju, tad mainām savu skatījumu uz to.
(Prieks atgriezties wordpresā!)
Līdz vēlākam,
PEACE oUT, MATE! :)
