Tavi dzīves mērķi.
Tās pat nav problēmas, tas ir kaut kas neizsmeļams. Taču dažkārt sanāk tā, ka sasniedzot vienu mērķi, šķiet esi apmierināts un dzīvo savu dzīvi tālāk.. Līdz tas sāk apnikt! Ne jau dzīvot, bet tas, ka nav tāda mērķa, ko varētu sasniegt vismaz tuvākā gada laikā. Lai gan ir, taču, kā saprotams, allaž vajag naudu! Par naudu nav jēgas runāt, zināms, ka vienmēr gribēsies vairāk. To, kas lemts pēc vairākiem gadiem, gribas jau tūlīt un tas liek iestrēgt kā cementa baseinā, kājas iekšā galva ar rokām ārā un tu stiepies un stiepies.. Un sanāk, ka pagaidām to nevari aizsniegt. Tas nozīmē jāveltī laiks 
sev vai kaut kam, kas attīsta tavu prātu un liek saprast citus mezglus, kas savijušies pa to laiku, kamēr tu stiepies.
Jūtos nelietderīga. Te, jaunieši, mēs sastopamies ar izglītību. Tā ir ļoti, ĻOTI svarīga, taču tādam cilvēkam, kā man, kas grib visu uzreiz (to es pavisam nesen atklāju) ir apnicīga, ne jau tās kvalitātes dēļ, bet gan tāpēc, ka jāgaida. Jāgaida kamēr skaitīsies kārtīgs savas profesijas pārstāvis, lai oficiāli varētu strādāt savā darba sfērā. Tie ir gadi.. Piepildīti ar varenu informāciju, taču gadi.. 12 mēneši 365 dienas. Par stundām nemaz nerunāšu. Vai arī jāsāk atklāt sevī kas jauns un jānododas citu mērķu veidošanai un sasniegšanai. Tālāk seko DOMA.. Te man jāpiemin filozofijas pasniedzēju no fakultātes : ”Doma domā domu”.. Nu, sarunāts. Iešu padomāt par domu. Līdz vēlākam!
PEACE out, mate!
