Šodien aizgāju uztaisīt jaunu pasi. Pirkstu nospiedumiņi, bildīte. Nice! Un braucot mājās ar tramvaju, pie depo Fridriķa ielā, otrpus ielai stāvēja stalts, bet vecs onkulis. Ģērbies diezgan labi, nu, kā pensionāram pieklājas, stāv un māj ar roku tramvajam. Es ieraudzīju un netīši sāku smaidīt un šis man pasmaidīja pretī! 
Uzreiz ir tāda sajūta – savējie viens otru atpazīst. Šis onka laikam arī bauda un izdzīvo, izmēģina ko savādu, interesantu, tāpat kā es.
Šobrīd visaktuālākais, ko es daru ir skatīšanās debesīs. Paskatos un tur vienmēr ir viens un tas pats mākonis, vismaz man tā šķiet. Un vienmēr tikai Bik Bok pieturā, pie Operas. Un vispār mākoņi man atgādina kādu senu paziņu, taču tomēr, ne tāpēc tajos lūkojos. Vienkārši, visu dienu pavadot vienā līmenī ar pārējiem cilvēkiem, redzot vienus un tos pašus skatus, paceļot galvu augšā uz debesīm, šķiet izraujies no ikdienas. Kaut kā tā. :)
Tad es vēl mēdzu novērot dzīvniekus (izklausās baisi.. vai ne? :) ). Šodien piemēram Katoļu ielā viens suns pilnīgā mierā, guļ izpleties pa visu ietvi. Cilvēki iet garām, šis pacēlis galvu nožāvājas un turpina gulēt tālāk! Vai nav mīļi? Jā, lai šitā iemācītos skatīties uz lietām un parādībām ne no ikdienas skatu punkta, vajag sastapt īstos cilvēkus. Un kuri ir tie īstie – nekad nevar zināt! :) Līdz vēlākam!
Peace Out, mate!
0 Atbildes uz “Onkulis māj ar roku :)”