Uzturot dzirksti par svētkiem, kas skar 14. februāri iedomājos atļauties mazliet pārdomāt lietas par mīlestību. Vai var pastāvēt platoniska mīlestība, proti, es esmu šeit, bet tu tur. Vai arī, es esmu šeit, bet tu neesi te vai es mīlu tevi šeit, bet tu par to vispār nezini. Attāluma mīlestība. Nerealizēta mīlestība līdz galam. Manas domas ir apstiprinošas, manuprāt tāda mīlestība ir iespējama, bet tā noteikti nav visveiksmīgākā un priecīgākā. Kā arī sajūtu kopums droši vien nav tas labākais. Ir dzirdēti gadījumi, ka cilvēks no attāluma izjūt saviļņojumu par otru, varbūt šis saviļņojums spēj pāraugt platoniskā mīlestībā? Vienkārši dažkārt cilvēki spēj izdarīt tik labas lietas viens otram, ka nespēj nekādi pateikties, ne ar naudas palīdzību, ne dāvanu vai kā citādāk, jo tas cilvēks to ir darījis no sirds, neviltoti, vēlēdams tikai to labāko. Un ko ar tādiem darīt? :) Atliek mīlēt no attāluma. Manuprāt tā ir vienīgā sajūta, kas rodas pēc tam, kad saproti, ka otrs tavā labā ir izdarījis neiespējamo, neiedomājamo, kaut ko tik specifisku, ko neviens cits pazīstams biedrs, paziņa vai pat draugs tev neizlīdzētu. Tā laikam rodas īsta draudzība, gan ar formāli, gan neformāli, vienkārši viss sākas ar palīdzības sniegšanu. Un tad arī ir iespēja saprast mītu, par to, ka vistas kājas no debesīm nekrīt. :) Dažkārt krīt gan, galvenais ir mācēt izprast un izzināt to, kurš moments tavā dzīvē ir tā vistas kāja no debesīm. Tātad, es uzskatu, ka pastāv platoniska mīlestība, tie kas man nepiekrīt, laikam vienkārši nav to izjutuši. :)
Peace Out, mate!
0 Atbildes uz “Vai mīlestība var būt platoniska?”